— kūrorta apstākļu izmantošana dažādu slimību ārstēšanā un profilaksē. KŪRORTTERAPIJA ir kompleksa, to nosaka kūrorta dabiskie ārstn. faktori — klimats (↑ klimatterapija), ārstn. minerālūdeņi un ārstn. dūņas, kurus izmanto dažādās procedūrās ar dažādu metodiku, piem., balneoterapija, dūņu dziedniecība.

Liela nozīme KŪRORTTERAPIJA ir ārstn. fizkultūrai, fizioterapijas procedūrām, pareizam uzturam un uztura režīmam, medikamentu lietošanai u.c. ārstēšanas veidiem. Ļoti svarīgs ārstn. faktors KŪRORTTERAPIJA ir kūrorta režīms — pāreja no ikdienas darba steigas, no parastajiem dzīves apstākļiem uz mierīgu bez steigas diennakts režīmu, labiem sadzīves apstākļiem medicīnas personāla uzraudzībā nomierina CNS. Plaši lieto vispārējo psihoterapiju, retāk — speciālo psihoterapiju. Liela nozīme ir kūrorta dabai — parkiem, mežiem, upēm, ezeriem, jūrai u.c. Pastaiga pa skaistu apkārtni, meža vai jūras šalkoņa u.tml. ir spēcīgs nervu sistēmu nomierinošs faktors (↑ ainavu terapija). tāpēc ir svarīgi, kā slimnieks kūrortā pavada brīvo laiku.

KŪRORTTERAPIJA lieto dažādu iekaisuma procesu, vielmaiņas, asinsrites, nervu sistēmas traucējumu u.c. slimību ārstēšanā. Labi panākumi KŪRORTTERAPIJA ir tikai tad, ja izraudzīts pareizs kūrorts, pareizs kūrorta ārstn. faktoru komplekss un metodika; to nosaka ārstējošais ārsts, ņemot vērā kūrorta apstākļu atbilstību konkrētas slimības ārstēšanai. Svarīgi ievērot pareizu režīmu arī pirmskūrorta un pēckūrorta periodā (katram slimniekam individuāli atkarībā no slimības rakstura un cilv. organisma funkcionālajām spējām). KŪRORTTERAPIJA nav piemērota cilvēkiem, kam ir slimības akūtā stadijā (arī inf. slimības un aktīva tbc.), psih. slimības, ļaund. audzēji.