— patol. stāvoklis, ko rada spēcīgs visa ķermeņa vai tā lielākās daļas satricinājums (visbiežāk triecienā, eksplozijā, kritienā), kurš izraisa stipru nervu sistēmas kairinājumu.

Bieži var būt arī lokāli bojājumi — galvas smadzeņu trauma (satricinājums, saspiedums), dažādi lūzumi. Vispārējai KONTŪZIJA raksturīgs samaņas zudums (tas var būt arī bez tiešas galvas traumas). kam seko nespēks, psih. nomāktība. Bieži ir vemšana, reibonis, var būt runas un dzirdes traucējumi (rodas sakarā ar spēcīgā gaisa viļņa iedarbību uz bungplēvīti un tai sekojošu pārmērīgu skaņu uztvērēja orgāna kairinājumu, kā arī sakarā ar KONTŪZIJA izraisītajām neirozes parādībām); dažkārt rodas pārejošs kurlmēmums.
Izteikti KONTŪZIJA simptomi parasti stipri samazinās 2—3 ned. laikā pēc traumas, bet dažos gadījumos, it īpaši, ja nervu sistēma novājināta (alkohola vai narkotisko vielu lietošana), cietušā izturēšanās var ļoti mainīties — līdz pat krasai personības degradācijai.

Ārstēšana. Nepieciešams iespējami lielāks miers; atkarībā no KONTŪZIJA smaguma jāievēro vairākas dienas vai ned. ilgs gultas režīms. Kad akūtās parādības mazinājušās, jāsāk runas un dzirdes treniņi, pakāpeniski palielinot slodzi; nedrīkst lietot alkoholu, nikotīnu, narkotiskās vielas.