process, kurā iekšējās sekrēcijas dziedzeri, dažas nervu šūnas, kuņģa un zarnu gļotādas šūnas izstrādā specifiskas bioloģiski aktīvas vielas — hormonus un izdala tās tieši asinīs, smadzeņu šķidrumā vai limfā. Atkarībā no mūža posma un organisma funkcionālā stāvokļa iekšējās sekrēcijas dziedzeri izdala hormonus noteiktā attiecībā un koordinē bioķīmiskās norises, t.i., pielāgo organisma funkcijas (vielmaiņas intensitāti, augšanu utt.) pastāvīgi mainīgajiem ārējās vides un darba apstākļiem. Mainoties organisma funkciju intensitātei un raksturam (dzīvesvietas resp. klimata maiņa, satraukums u.c. psih. pārdzīvojumi, intoksikācija, slimības, starojuma iedarbība utt.), mainās atsevišķu hormonu producēšanās un izdalīšanās asinīs. IEKŠĒJĀ SEKRĒCIJA ir neirohumorālās regulācijas galv. komponents; tās intensitāti un raksturu atbilstoši organisma vajadzībām regulē nervu impulsi. IEKŠĒJĀ SEKRĒCIJA cieši saistīta ar nervu sistēmas darbību, tās savstarpēji viena otru ietekmē. Pārmērīgi stipri fiz. un psih. kairinājumi (stress) var bloķēt dažus nervu centrus un izraisīt smagus IEKŠĒJĀ SEKRĒCIJA traucējumus, bet IEKŠĒJĀ SEKRĒCIJA izdalīto vielu nepietiekams daudzums asinīs, it īpaši organisma attīstības periodā, saistīts ar smadzeņu nepilnīgu izveidošanos un psih. darbības traucējumiem. IEKŠĒJĀ SEKRĒCIJA normālās norises un to dažādos traucējumus pētī īpaša nozare — endokrinoloģija.