slimība, kam raksturīgs iekaisums un deģeneratīvas pārmaiņas mugurkaulā, kuras izraisa stīvumu un tipisku stāju (mugurkaula krūšudaļa stipri saliekta uz priekšu, relatīvi atliekta kakladaļa un taisna jostasdaļa).

Klīn, aprakstu šai slimībai devis 1892. g. krievu neiropatologs V. Behterevs. Ankilozējošā ankilozējošais spondilartrīts cēloņi nav noskaidroti, bet pastāv uzskats, ka slimību izraisa iedzimta nosliece, fokālā inf. (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c). ankilozējošais spondilartrīts parasti sākas mūža pirmajā pusē (20—40 g. vecumā), vīrieši slimo apm. desmitreiz biežāk nekā sievietes.

Slimības sākums grūti pamanāms, nereti ir nenoteiktas sāpes mugurā, sēžas nerva sāpes, sāpes skaustā. Slimību sākumā diagnoscē, rentgenoloģiski atrodot iekaisuma radītas pārmaiņas krustu kaula un zarnu kaula locītavās. Vēlāk pārmaiņas skar arī mugurkaula locītavas un saites, kur ar laiku nogulsnējas kalcija sāļi un notiek pārkaulošanās. Mugurkauls kļūst stīvs, nekustīgs, izveidojas tipiskā stāja. Kad mugurkauls kļuvis nekustīgs, slimības process norimst.

Ārstēšanā galvenais — fokālās inf. perēkļu likvidēšana, ārstn. fizkultūra, masāža, fizioterapija, peldes, ārstēšanās sanatorijās un kūrortos, pretiekaisuma līdzekļi.