ķīm. uzbūves un pretmikrobu darbības ziņā radniecīgu, sintētiski iegūtu savienojumu grupa, ko plaši izmanto bakteriālo inf. ārstēšanā. Visi šās grupas preparāti ir streptocīda atvasinājumi. Galvenie SULFANILAMĪDU PREPARĀTI pārstāvji ir streptocīds, norsulfazols, sulfazīns, metilsulfazīns, sulfadimezīns, sulfacilnātrijs, etazols, urosulfāns, sulfapiridazīns, sulfadimetoksīns, ftalazols, ftazīns, sulgīns un disulformīns. Vairākums sulfanilamīdu (izņemot pēdējos četrus) labi uzsūcas tievajā zarnā. Tie izdalās ar urīnu. Daļa SULFANILAMĪDU PREPARĀTI (it īpaši streptocīds, norsulfazols) aknās zaudē aktivitāti acetilējoties. SULFANILAMĪDU PREPARĀTI pretmikrobu darbības spektrs ir samērā plašs (kaut gan daļa antibiotiku tos šajā ziņā stipri pārspēj). Tie darbojas gk. pret streptokokiem, stafilokokiem, pneimokokiem, meningokokiem, gonokokiem, dizentērijas ieros-iem, vājāk pret stingumkrampju, difterijas, garā klepus ieros-iem, zarnu nūjiņu. SULFANILAMĪDU PREPARĀTI neietekmē tbc mikobaktēriju, spirohetas, riketsijas, vienšūņus, lielāko daļu vīrusu un patogēno sēņu. Streptocīds atšķirībā no pārējiem preparātiem nedarbojas pret stafilokokiem un pneimokokiem. SULFANILAMĪDU PREPARĀTI tikai aizkavē jutīgo mikroorganismu attīstību un vairošanos, bet tos nenonāvē. Tāpēc droša terapeitiska efekta iegūšanai organismā strauji jārada, kā arī nepārtraukti un ilgstoši jāuztur pietiekami augsta preparātu koncentrācija. Lai to panāktu, šās grupas līdz. daudzos gadījumos jālieto samērā lielās devās un bieži (parasti ik pēc 4 st.). Retāk — 1 vai 2 reizes dienā — var lietot tikai ilgdarbīgos preparātus sulfapiridazīnu un sulfadimetoksīnu, kas organismā ilgstoši saglabājas, saistoties ar asins olbv. Ārstēšanas kursam jābūt pietiekami ilgam. Ja šos noteikumus neievēro, negūst ārstn. efektu un veicina pret sulfanilamīdiem nejūtīgu mikrobu attīstīšanos un izplatīšanos apkārtējā vidē. Nepareizas lietošanas dēļ šās grupas līdzekļi jau šobrīd bieži ir neefektīvi. SULFANILAMĪDU PREPARĀTI lieto visu to inf. ārstēšanai, kuras ierosina pret šiem preparātiem jutīgi mikroorganismi. Urīnceļu inf. ārstēšanai visvairāk piemēroti tie SULFANILAMĪDU PREPARĀTI. kas, nezaudējot aktivitāti, strauji izdalās caur nierēm (etazols, urosulfāns). Zarnu inf. ārstēšanai piemēroti savienojumi, kas neuzsūcas, tādējādi saglabājoties augsta koncentrācijā arī resnajā zarnā (sulgīns, ftalazols, ftazīns, disulformīns). SULFANILAMĪDU PREPARĀTI lieto gk. iekšķīgi, kā arī ārīgi (ziedes vai pulvera veidā); acu pilienos lieto sulfacilnātriju, kas labi šķīst. Tipiskākās SULFANILAMĪDU PREPARĀTI radītās blakusparādības ir nespēks, nomāktība, galvassāpes, ēstgribas trūkums, slikta dūša, vemšana, alerģiskas reakcijas (visbiežāk izsitumi). drudzis, hemoglobīna pārveidošanās methemoglobīnā, asinsrades traucējumi, pat agranulocitoze. Viena no smagākajām SULFANILAMĪDU PREPARĀTI komplikācijām ir anūrija, kas rodas, ja grūti šķīstošie sulfanilamīdu ķīm. pārveidošanās produkti izgulsnējas nieru kanāliņos. Lai nerastos komplikācijas, pēc katras preparāta devas jāiedzer pietiekami daudz šķidruma (1—2 glāzes).