psih. slimība, kas izpaužas periodiskos garastāvokļa traucējumos. Tipiskos gadījumos noris fāžu veidā: maniakāli stāvokļi (nepamatoti pacilāts noskaņojums) mijas ar depresiju (nomāktību). Fāžu starplaikos iestājas pilnīga izveseļošanās, t.s. gaišie periodi. Dažkārt slimība izpaužas vai nu tikai maniakālos stāvokļos, vai tikai depresijas. Garastāvokļa maiņas bieži parādās noteiktos gadalaikos (parasti pavasarī, rudenī). Cēloņi nav skaidri. Maniakālajā stāvoklī slimnieks ir pārmērīgi enerģisks un rosīgs. Viņam ir dzīva mīmika, paātrināta runa, balss noskaņa neatbilst situācijai. Garastāvoklis pacilāts, strauji mainās domas, rodas daudz ieceru, bet tās neizdodas īstenot, jo slimnieks nespēj ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā virzienā, nespēj novērtēt reālās grūtības. Izteiktā maniakālajā stāvoklī slimniekam ir traucēti kavēšanas procesi, rodas seksuāla uzbudinātība, izšķērdīgums u.tml. Sakarā ar nenoturīgu uzmanību un pārmērīgu rosību domāšana zaudē mērķtiecību, spriedumi kļūst pavirši. Atipiskos maniakālajos stāvokļos jautrības vietā var rasties pacilāts garastāvoklis līdz ar īgnumu un ļaunumu. Depresijas fāzē raksturīgs nomākts garastāvoklis, kam pievienojas mazkustīgums, domāšanas gausums. Slimnieks lielāko daļu laika pavada guļot vai nekustīgi sēžot, sejā dziļu skumju un bezcerības izteiksme. Smagos gadījumos mazkustīgums var izveidoties par pilnīgu sastingumu — depresīvo stuporu. Depresijas fāzē slimnieks uzskata sevi par nekur nederīgu cilv., kas saviem tuviniekiem ir par nastu. Līdz ar to rodas pašnāvības mēģinājumu iespējamība, tāpēc tuviniekiem jābūt sevišķi modriem. Dziļas depresijas gadījumā slimie sajūt tukšumu galvā, domu smagumu, inertumu. Ir ēstgribas un miega traucējumi. Maskētās depresijas gadījumā pirmajā vietā izvirzās veģetatīvie traucējumi — visbiežāk sāpes sirds apvidū, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens vai t°, galvassāpes, slikta dūša, aizcietējums vai caureja. Depresijas fāze var izpausties arī t.s. blāvās jeb matētās depresijas veidā. Tai raksturīgs interešu, enerģijas, aktivitātes, koncentrēšanās spēju trūkums reizē ar nomāktu garastāvokli. Saslimušajam zūd patika strādāt, sarunāties ar piederīgajiem, rodas velēšanās sēdēt bezdarbībā vai gulēt; grūtākais stāvoklis ir rītos. Arēji šī depresijas forma līdzīga pārpūlei vai astēnijai. Slimība visbiežāk sākas pēc 30 g. vecuma. Fāžu ilgums var būt no dažām ned. līdz dažiem mēn., bet atsevišķos gadījumos, ja cirkulārā psihoze noris smagā formā, var ilgt gadu un vairāk. Depresijas fāzes parasti garākas nekā maniakālās, sevišķi vecākiem cilvēkiem. Ārstēšana. Slimības paasinājuma laikā slimniekam jāārstējas slimnīcā. Lieto neiroleptiskus līdz., psihostimulatorus un antidepresantus.