sekundāra tuberkulozes izpausme; rodas, tbc mikobaktērijām iekļūstot izvadorgānos no kāda tbc perēkļa organismā (plaušām, kauliem, limfmezgliem). Nieru tuberkuloze attīstās lēni. Sākumā process lokalizējas nieres garozā, vēlāk pāriet uz nieres serdi, radot audu sabrukumu: izveidojas kavernas, čūlas, sarētojumi, urīna noplūdes traucējumi. Procesam progresējot, iet bojā nieres audi, izveidojas strutām pildīti dobumi un niere vairs nefunkcionē. Simptomi: nogurums, nespēks, svīšana, trulas sāpes jostas apvidū; reizēm neliela t, lēkmjveida sāpes, asinis urīnā (īslaicīgi), ļoti bieži — sāpīga urinēšana. Urīnā konstatē leikocītus, eritrocītus, olbv. ļoti bieži atrod arī tbc mikobaktērijas. Ja ārstējas neregulāri un nepietiekami, izveidojas grūti ārstējama hroniska tbc forma; var saslimt arī otra niere. Urīnvada un urīnpūšļa tuberkuloze rodas, progresējot tbc procesam nierē. Urīnvada gļotāda uztūkst, rodas čūlas; ir urīna noplūdes traucējumi, kas izraisa lēkmjveida sāpes nierē. Urīnvada sienas stipri sabiezē, tas kļūst ciets un nelaiž cauri urīnu. Čūlu vietās rodas sarētojumi, kuru dēļ urīns sastrēdz nierē, paplašinās nieres bļodiņa, pamazām atrofējas un iet bojā nieres audi, tā vairs nefunkcionē. Visbiežāk šādi sarētojumi veidojas pie urīnvada ieejas urīnpūslī. Ja, medikamentozi ārstējot, sašaurinājumi nelikvidējas, urīnvads ķirurģiski jāpārstāda urīnpūslī citā vietā, lai novērstu sastrēgumu nierē un atjaunotu tās darbību. Arī urīnpūšļa gļotādā rodas iekaisums un ļoti sāpīgas čūlas. Urīnpūšļa sienā veidojas saistaudi, tā sabiezē, zaudē spēju izplesties, samazinās urīnpūšļa tilpums, rodas ļoti bieža, sāpīga urinēšana, pat urīna nesaturēšana. Ieilguši tuberkulozi urīnpūšļa iekaisumi ļoti grūti padodas ārstēšanai. Ārstēšana ilgstoša (vairākus gadus), sākumā — slimnīcā, vēlāk ambulatoriska. Lieto prettuberkulozes līdzekļus, vispārspēcinošus līdz. Dažreiz nepieciešama ķir. ārstēšana.