pastāvīga vai ilgstoša daļēja vai pilnīga darbnespēja, kā arī ievērojama darbaspējas samazināšanās hron. slimības, anat. defekta dēļ.

INVALIDITĀTE ir biol., juridisks un sociāls jēdziens. Tā ir saistīta ar noteiktiem sociāliem faktoriem — nepieciešamību pilnīgi pārtraukt pastāvīgo darbu, mainīt darba apstākļus, pāriet zemākas, kvalifikācijas darbā vai darbā ar dažiem atvieglinājumiem.

Cilvēkam, kas atzīts par invalīdu, PSRS likumdošana paredz dažādus valsts sociālās nodrošināšanas pasākumus (pensija, iekārtošana veselības stāvoklim piemērotā darbā, profes. apmācīšana, ārstēšana, protezēšana, uzturēšana invalīdu namos u.c.). Valsts sociālās nodrošināšanas apjoms ir atkarīgs tieši no darbaspējas zuduma pakāpes jeb INVALIDITĀTE pakāpes un INVALIDITĀTE cēloņa (vispārēja slimība, darba trauma, arodslimība, INVALIDITĀTE, kas iegūta, aizstāvot PSRS vai atrodoties obligātajā karadienestā).

Invaliditāti nosaka un dokumentāli noformē darba ekspertīzes ārstu komisija (DEĀK). kas ir valsts sociālās nodrošināšanas sistēmas iestāžu pakļautībā. DEAK lēmums par INVALIDITĀTE, tās pakāpi un cēloni ir administratīvs akts, kas nosaka invalīdu tiesību normas.

Pēc darbaspējas zuduma pakāpes izšķir 3 INVALIDITĀTE grupas.
Pirmo INVALIDITĀTE grupu piešķir personām, kam izveidojusies pilnīga pastāvīga vai ilgstoša darbnespēja un kam nepieciešama pastāvīga kopšana vai uzraudzība, kā arī personām, kurām, kaut gan ir nepieciešama kopšana, saglabājusies spēja strādāt kādu noteiktu darbu atsevišķos, individuālos apstākļos (specializētie cehi invalīdiem, darbs mājas apstākļos).
Otro INVALIDITĀTE grupu piešķir personām, kuras pastāvīgi vai ilgstoši pilnīgi zaudējušas darbaspēju sakarā ar orgānu funkciju traucējumiem, bet kurām nav nepieciešama kopšana, kuras nevar vispār strādāt vai var strādāt tikai speciālos apstākļos (specializētie cehi invalīdiem, saīsināta darba diena, individuālas izstrādes normas, darbs mājās).
Trešo INVALIDITĀTE grupu piešķir personām, kurām veselības stāvokļa dēļ jāpāriet zemākas kvalifikācijas darbā vai stipri jāsamazina darba apjoms savā specialitāte.

Ārstn. un profilaktisko pasākumu rezultātā iespējama traucēto organisma funkciju un darbaspējas atjaunošanās, tāpēc INVALIDITĀTE piešķir uz noteiktu laiku:
pirmo INVALIDITĀTE grupu — uz 2 g.,
otro un trešo INVALIDITĀTE grupu — uz 1 g.

Ja atkārtotā darbaspējas pārbaudē DEĀK konstatē ilgstošu vai pastāvīgu darbaspējas zudumu, INVALIDITĀTE grupu piešķir atkārtoti, bet gadījumos, kad darbaspēja atjaunojusies, INVALIDITĀTE nepiešķir.

INVALIDITĀTE bez atkārtotas pārbaudes, t.i., uz mūžu, tiek noteikta invalīdiem, kuriem tā piešķirta sakarā ar izteiktiem anat. defektiem, hron. neatgriezeniskām slimībām (saskaņā ar speciālu sarakstu), kā arī sievietēm, kas sasniegušas 55 g. vecumu, un vīriešiem — 60 g. vecumu, ja šajā vecumā viņiem ir INVALIDITĀTE.

Dozēts darbs ir ārstējošs un darbaspējas atjaunošanos stimulējošs faktors, tāpēc DEĀK visos iespējamos gadījumos ieteic invalīdiem vieglāku, piemērotu darbu, lai, nekaitējot veselībai, viņi gūtu morālu un materiālu stimulu (↑ arī rehabilitācija).

Darbaspējas ekspertīzes pamatuzdevuma būtība ir tās profilaktiskais virziens. Atbrīvojot slimo cilv. no darba, kura prasības pārsniedz organisma funkcionālās iespējas, DEĀK nosaka, kādi jauni, labvēlīgi sociāli hig. apstākļi veicinās INVALIDITĀTE likvidāciju vai neļaus slimībai attīstīties tālāk un izveidoties smagākām slimības formām.

INVALIDITĀTE rašanos aizkavē slimību un traumatisma profilakse, laikus uzsākta kompleksa ārstēšana un ilgi slimojošo cilv. racionāla iekārtošana darbā, darba apstākļu un darba drošības uzlabošana.