Autisms
Bērni un pieaugušie ar autismu nevar saprasties ar citiem cilvēkiem visiem saprotamā veidā. Viņiem bieži vien ir ierobežotākas iespējas draudzēties,kā arī saprast citu cilvēku emocionālās izpausmes.
Daudziem cilvēkiem ar autismu ir novērojamas arī mācīšanās problēmas. Visiem cilvēkiem ar autismam raksturīgiem traucējumiem ir grūtības izprast pasauli vispārpieņemtā veidā.
Kā viens no autisma paveidiem ir Aspergera sindroms, ar kuru raksturo cilvēkus, kam nav tik izteiktas autism iezīmes un tas tiek uzskatīts par autiskā spectra traucējumu augsti funkcionējošu formu.
Neskatoties uz to, ka autisms pirmo reizi tika atklāts 1943.gadā, tas vēl arvien ir samērā nepazīstams traucējums. Autiskā spektra traucējumi ir vērojami vairāk nekā 500000 ģimenēs Lielbritānijā. Par Latviju statistika pagaidām nav zināma.
Cilvēkiem, kam ir autisms, nav fiziska invaliditāte, kā tas ir personai, kurai ir cerebrālā trieka.Viņiem nav nepieciešami ratiņkrēsli , viņi izskatās gluži kā jebkurš cilvēks bez īpašām vajadzībām. Tieši tādēļ var būt daudz grūtāk veidot izpratni par autismu.
Visiem cilvēkiem ar autismu ir lielākā vai mazākā mērā grūtības 3 nozīmīgās jomās:
- sociālajā mijiedarbībā (grūtības ar sociāla rakstura attiecībām, piemēram, vēlme būt savrup no citiem, vienaldzība pret apkārtējiem cilvēkiem)
- sociālajā komunikācijā (grūtības ar verbālo un neverbālo komunikāciju, piemēram, nepilnīga izpratne par vispārpieņemtu žestu, sejas izteiksmju un balss toņu nozīmi)
- iztēlē (grūtības rotaļas un iztēles attīstībā) Papildus šai triādei, bieži ir raksturīgas atkārtojošas darbības, kā arī pretošanās izmaiņām dienas kārtībā un ierastajā rutīnā.
Vēl aizvien nav precīzi zināms cēlonis vai cēloņi, kas izraisa autismu, bet pētījumi parāda, ka būtiski ir ģenētiskie faktori. No pētījumiem ir skaidrs, ka autismu var saistīt ar dažādiem apstākļiem, kas ietekmē smadzeņu attīstību pirms dzemdībām, to laikā vai arī neilgi pēc dzemdībām.
Jo agrīnāk autisms tiek diagnosticēts, jo lielākas iespējas konkrētajai personai saņemt atbilstošu palīdzību un atbalstu.
Speciālistu izglītība un strukturēts atbalsts var reāli veikt izmaiņas personas ar autismu dzīvē, palīdzot apgūt vairāk prasmju un pilnībā sasniegt savu potenciālu pieaugušo dzīvē.
http://autisms.lv/images/faili/laa_buklets_autisms.pdf
Linda
Elīna, tas nav autisms. Tā jau izklausās vairāk pēc posttraumatiskas encefalopātijas
Elīna
vai autisms var rasties dzīves laikā, piem pusmūža gados. Lietojot pārmērīgi alkoholu, vai pēc kādas psiholoģiskas traumas, vai pārdzīvojuma.?? Novēroju līdzīgas pazīmes man tuvam cilvēkam, kas parādijušās pēdējo gadu laikā, gandrīz identiski sakrīt visas tipiskās pazīmes.
violeta
Uzskatu ka ari berniem bez ipasham vajadzibam sie stasti palidzetu atistiba un pasaules uztvere
Latvijas Autisma apv
Sociālie stāsti kā palīgs bērniem ar autiskā spektra traucējumiem: 10 padomi
Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem bieži vien rodas grūtības, nonākot kādā jaunā, nepazīstamā situācijā vai sociālā saskarsmē ar citiem. Tas var radīt uztraukumu, paniku, bailes un cenšanos izvairīties vai arī aizbēgt. Risināt šādas problēmas palīdzēs sociālie stāsti, kuru mērķis ir palīdzēt bērnam justies komfortablāk konkrētā situācijā, palielināt viņa izpratni par to un rosināt noteiktas rīcības. Šie stāsti iedrošina bērnu izmantot savas spējas un palīdz saprast, kā to izdarīt.
1. Sociālie stāsti veidojami pēc vienkārša principa, izvēloties notikumu vai situāciju, kurā bērnam rodas vai var rasties grūtības iekļauties. Svarīgi, lai stāsti tiktu radīti no bērna perspektīvas tagadnes formā. Lai bērns veiksmīgāk tiktu galā ar situāciju reālajā dzīvē, jācenšas caur stāstu par situāciju iedot maksimāli daudz informācijas.
2. Sociālajam stāstam jānodrošina precīza informācija par izvēlēto situāciju. Tam jābūt strukturētam, detalizētam un jāfokusējas uz atslēgas punktiem: svarīgiem sociālajiem palīglīdzekļiem, notikumiem un reakcijām, kas var sagaidīt vai apdraudēt noteiktajā situācijā, darbībām un pretdarbībām, kas no bērna var tikt sagaidītas.
3. Populārākā sociālo stāstu forma ir teksts, taču ne visiem bērniem to ir vienkārši uztvert, tādēļ ieteicams izmantot arī ilustratīvus materiālus, kas piešķir tekstam interesantumu un vizuālu atbalstu, piemēram, fotogrāfijas, bildes, simbolus, audio un video ierakstus, figūriņas stāsta izspēlēšanai. Svarīgi izvēlēties materiālus, kas atbilst bērnu sapratnei.
4. Tā kā bērni ar autiskā spektra traucējumiem bieži vien koncentrējas uz kādu konkrētu objektu, izmantojot vizuālos materiālus, izvēlaties pēc iespējas vienkāršākas fotogrāfijas vai zīmējumus. Pārāk sarežģītos attēlos bērns var neuztvert kopbildi, bet redzēt tikai kādu konkrētu objektu vai arī detaļu. Vēlams attēlam pierakstīt klāt drukātu vārdu (arī tādos gadījumos, ja bērns vēl neprot lasīt).
5. Veidojot stāstu, ieteicams izmantot četru veidu teikumus: aprakstošos - stāsta, kur notiek darbība, kas ir iesaistīts, kas tiek darīts, kāpēc tas tiek darīts; perspektīvos, kas dod ieskatu citu stāstā iesaistīto cilvēku „prātos”, detaļās par emocijām un domām, kas tiem piemīt; tiešos - iesaka vēlamo reakciju, kas gaidāma no bērna; kontroles, ko rada bērns pats un kas palīdz atcerēties stāstu un tikt galā ar situāciju (visbiežāk tie tiek izmantoti ar bērniem, kuru attīstība ir augstāka).
6. Stāstu tematika var būt dažāda: par ciemošanos, ārsta apmeklējumu, frizieri, skolas dzīvi, pilsētu (braukšana autobusā, iepirkšanās), pieklājību (sasveicināšanās, atvainošanās), emocijām (dusmošanās, skumjas, prieks, nomāktība), izteicieniem (slengs, sarkasms, humors), higiēnu (mazgāšanās, zobu tīrīšana, apģērbšanās), un svarīgiem notikumiem cilvēku dzīvēs (dzimšanas diena, nāve), spēlēm (basketbols, futbols, galda spēles).
7. Stāsta lasīšanas un atkārtošanas biežums var variēt no vienas reizes dienā, katras otrās dienas, vienas reizes nedēļā, mēnesī un tamlīdzīgi. Stāsts var tikt nolikts malā tad, kad bērns arvien veiksmīgāk tiek galā ar situācijām, par kurām tas ir veidots. Īpaši svarīgi šādi stāsti ir pirms jaunām situācijām.
8. Pēc katra stāsta izstrādes un situācijas izdzīvošanas, šos stāstus vajadzētu turēt bērnam pieejamā vietā, dodot iespēju ik pa laikam tajos ieskatīties. Bieži vien tie ir tik ļoti personalizēti, ka var kļūt iemīļoti, bērns var vēlēties ik pa laikam kādu no stāstiem pārlasīt. Iespējams pat izveidot īpašu mapi vai nodalījumu, kur stāstus glabāt.
9. Bērniem, kuru sapratne un valoda ir labāka, var ļaut piedalīties stāsta tapšanā, izrunāt vietas, kurās rodas grūtības un ļaut palīdzēt rakstīt stāstu no viņa paša perspektīvas. Savukārt ar bērniem, kuru sapratne ir vājāka, šis uzdevums jāveic uzmanīgāk, autoram jāpieliek daudz lielākas pūles, īpaši iepriekš novērojot socializāciju.
10. Ideālā gadījumā ieteicams pirms stāsta rakstīšanas pakonsultēties ar skolotājiem, speciālistiem un citiem, kas strādā ar bērnu ikdienā, jo ikvienam konkrētajā situācijā var būt savs, unikāls un noderīgs redzējums. Tādējādi, rakstot stāstu, pastāvēs mazāka iespēja palaist garām kādu svarīgu aspektu.
Šādi sociālie stāsti var būt noderīgi arī jauniešiem un pieaugušajiem ar autiskā spektra traucējumiem.
Komentāri: 4 no 4