— psih. slimība, kas saistīta ar sifilisa izraisītiem galvas smadzeņu, gk. to garozas bojājumiem. Tai raksturīgi progresējoši psih. darbības traucējumi, kam seko dziļa plānprātība. Reizē rodas arī somatiskas un neiroloģiskas pārmaiņas. PROGRESĪVĀ PARALĪZE ir viena no smagākajām psih. slimībām. Rodas parasti 10— 15 g. pēc inficēšanās ar sifilisu. Slimības sākumstadijā ir gk. pastiprināta nogurdināmība, satraucamība, nemierīgs miegs, nespēks. Vēlāk parādās pirmās plānprātības pazīmes — zūd līdzšinējās intereses, saslimušais kļūst bezrūpīgs, vienaldzīgs, parastajā darbā rupji kļūdās, ko sākumā pats pamana, bet vēlāk vairs neievēro. Slimības izteiktajā stadijā izveidojas t.s. paralītiskā plānprātība — nivelējas slimnieka raksturs, izzūd individuālās rakstura īpatnības, slimnieks zaudē takta izjūtu, rodas tieksme uz vulgāriem jokiem, rīcība bieži ir aplama. Dažkārt pievienojas eiforija, bezrūpība, kas var kombinēties ar fantastiskiem murgiem (par milzīgām bagātībām, apbalvojumiem, spējām un nopelniem). Beigu stadijai raksturīga dziļa plānprātība, nespēja spriest, apātija vai eiforija. Slimnieks kļūst kopjams un uzraugāms. Neiroloģiski traucējumi atkarīgi no slimības stadijas. Tipiskos gadījumos rodas runas un kustību koordinācijas traucējumi, acu zīlītes nav vienādas, tās nereaģē uz gaismu. Bērnu un jauniešu PROGRESĪVĀ PARALĪZE sastopama 6—20 g. vecumā, tad visbiežāk konstatējama plānprātība. Reizē ir smagi neiroloģiski organiski traucējumi, nereti — epileptiskas lēkmes. Ārstēšanā lieto penicilīnu. Izmanto ārstn. metodes, kas slimniekam atkārtoti rada paaugstinātu temperatūru.