slimība, kam raksturīgs lēkmjveida reibonis, troksnis vienā ausī, pakāpeniska dzirdes pasliktināšanās, slikta dūša, vemšana, nistagms (acu ābolu raustīšanās). MENJĒRA SLIMĪBA pirmais aprakstījis franču ārsts P. Menjērs (1861. g.). MENJĒRA SLIMĪBA cēloņi nav pilnīgi noskaidroti. Pastāv uzskats, ka MENJĒRA SLIMĪBA rodas sakarā ar nepareizu iekšējās auss šķidruma (endolimfas) cirkulāciju, kuras dēļ notiek endolimfas uzkrāšanās. Nozīme var būt arī ūdens un minerālvielu maiņas traucējumiem iekšējā ausī. MENJĒRA SLIMĪBA parasti sākas 25—40 g. vecumā. Lēkme ilgst vairākas stundas vai dienas. Ārstēšana. Uzturā jāierobežo šķidruma un vārāmā sāls patēriņš. Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Lēkmes>laikā jāievēro gultas režīms. Palīdz medikamenti pret jūras slimību, piem., aerons. Lēkmju starplaikā iesaka vingrinājumus, kas trenē līdzsvara aparātu. Reizēm jāārstē ķirurģiski.