Bišu vasks ir bioloģiski aktīvs produkts ar baktericīdām īpašībām, kas nezūd pat pēc tehniskās pārstrādes. Vasku ražo darba bites, kas to izstrādā speciālos vaska dziedzeros, kuri atrodas uz pēdējiem četriem bites vēderiņa segmentiem, un izdala uz āru kā izsvīdumu, kas sastingst plāksnīšu jeb zvīņu veidā.

Svaigs vasks ir baltā krāsā, bet stropā, saskarē ar putekšņiem un propolisu, tas kļūst dzeltens. Atkarībā no šūnās izaudzēto peru paaudžu skaita šūnas kļūst tumšbrūnas un pat melnas, no tām izkausētais vasks arī ir tumšāks. Vaskam raksturīgo krāsu un smaržu piešķir minerālvielas, krāsvielas un ēteriskās eļļas, ko tas satur nelielos daudzumos.

Vaska smarža veidojas arī no medus un putekšņiem. Telpā, kur uzglabā vasku, nedrīkst turēt citus produktus ar asām smaržām, jo vasks var tās uzsūkt un zaudēt savu dabisko smaržu.

Vasks satur daudzu vielu savienojumus: brīvās taukskābes (13,5-15%), kas ir visaktīvākās vaska sastāvdaļas, viegli savienojas ar sārmiem, metāliem un veido sāļus, izmainot vaska krāsu, struktūru un kvalitāti; esterus (70-75%); piesātinātos ogļūdeņražus (12,5-15,5%).

Fizikālās īpašības. Vasks ir vieglāks par ūdeni, nešķīst tajā, ar to nesajaucas, bet vienmēr uzpeld virspusē. Pilnīgi tas izšķīst benzīnā, terpentīnā u. c. šķīdinātājos, verdošā spirtā izšķīst tikai vaskā esošā cerotīnskābe. Vaska kušanas temperatūra ir 61-65 °C, tā atkarīga no vaska tīrības. Augstākā temperatūrā tas pārvēršas par vaska eļļu. Pārbaudīts, ka vaskam pilnīgi nekaitīga ir pusstundu ilga karsēšana 120 °C temperatūrā, un tā pat ir nepieciešama, gatavojot mākslīgās šūnas, jo šādā režīmā iet bojā bišu slimību ierosinātāji. Saskaroties ar uguni, šķidrs vasks var viegli uzliesmot, un tas sadeg bez atlikuma.

Pateicoties vaska īpašībām, to plaši izmanto dažādās rūpniecības nozarēs.