AIDS ir inficēšanās ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV) pēdējā, dzīvību apdraudošā pakāpe. Šis nosaukums atsaucas uz faktu, ka HIV nopietni bojā pacienta imūnsistēmu. Pirmoreiz saslimstība ar AIDS konstatēta 1981. gadā ASV, bet pētnieki atklājuši pat tik senus saslimšanas gadījumus kā 1959. gadā bijušie. Pasaulē diagnosticēti miljoniem saslimšanas ar AIDS gadījumu. AIDS izraisa divi vīrusi, kas pieder pie retrovīrusu grupas. Pētnieki AIDS vīrusu atklāja 1983. gadā Francijā un 1984. gadā ASV. Vīruss kļuva pazīstams kā HIV-1. 1985. gadā Francijā zinātnieki atklāja vēl vienu radniecīgu vīrusu, kas izraisa AIDS. Šis vīruss, saukts HIV-2, pārsvarā sastopams Āfrikā. HIV-1 sastopams visā pasaulē. HIV inficē noteiktus baltos asinķermenīšus, ieskaitot T-palīdzētāj-šūnas un makrofāgus, kam ir liela nozīme imūnsistēmas darbā. Vīruss piesaistās noteiktām molekulām, kas atrodas tikai šūnu virspusē. Šīs molekulas sauc par CD4 receptormolekulām, un pašas šūnas parasti sauc par CD4 šūnām. Kad HIV vīruss iekļūst vienā no šīm šūnām, vīruss ievieto savus gēnus šūnas reproduktīvajā sistēmā un izmanto to, lai radītu vairāk HIV. Šī infekcija nogalina CD4 šūnu un izplata AIDS vīrusus uz citām CD4 šūnām, kur process atkārtojas.