atomu kodolu sabrukšanas process, kura rezultātā tie pārvēršas kāda cita ķīm. elementa vai tā paša elementa izotopa atomu kodolos.

Sabrūkot kodols atbrīvo enerģiju elementārdaļiņu un elektromagnētiskā (gamma) starojuma veidā. Ja atoma kodols izsviež alfa daļiņu, runā par alfa radioaktivitāti vai alfa sabrukšanu; ja kodols atbrīvo Beta daļiņu, runā par Beta radioaktivitāti vai Beta sabrukšanu. Abus šos procesus bieži pavada Gamma starojums.
Starojumu, kas rodas kodolu radioaktīvās sairšanas procesā, — alfa daļiņu plūsmu, beta daļiņu plūsmu, gamma starojumu — sauc par jonizējošo starojumu. Ķīm. elementus un to izotopus, kuru atomu kodolos noris radioaktīvā sabrukšana, sauc par radioaktīviem elementiem un radioaktīviem izotopiem.
Izšķir dabiskos radioaktīvos elementus (piem., rādijs, urāns) un mākslīgi radītos radioaktīvos elementus (piem., transurāna elementi). Vielas, kurās ķīm. savienojumu vai piejaukumu veidā ietilpst radioaktīvi atomu kodoli, sauc par iezīmētiem savienojumiem.

RADIOAKTIVITĀTE mērvienība ir bekerels (Bq) vai kirī (Ci).