) raksturo orgāna vai orgānu sistēmas darbības atbilstību fiziol. uzdevumam organismā, ekonomiskumu un stabilitāti attiecīgajos apstākļos. Orgāna FUNKCIONĀLAIS STĀVOKLIS ir optimāls, ja tā darbība precīzi atbilst orgāna fiziol. uzdevumam, ja šī atbilstība panākta ar iespējami mazu enerģijas un audu uzbūves materiālu patēriņu un stabili saglabājas dažādas intensitātes slodžu laikā; piem., optimāls nervu sistēmas FUNKCIONĀLAIS STĀVOKLIS nodrošina situācijai atbilstošu domāšanu, emocijas un izturēšanos ar iespējami nelielu nervu sistēmas enerģētisko rezervju patēriņu. Tiklīdz orgāna vai orgānu sistēmas FUNKCIONĀLAIS STĀVOKLIS novirzās no optimālā, ieslēdzas neirohumorālie pašregulācijas mehānismi, kas no jauna tuvina to optimālajam. Sevišķi daudzveidīgi un sarežģīti ir galvas smadzeņu FUNKCIONĀLAIS STĀVOKLIS pašregulācijas mehānismi, kas garīgas un fiz. slodzes apstākļos cilvēkam ilgstoši nodrošina pietiekami lielas darbaspējas.