A var izdarīt, lietojot dezinficējošas vielas (hloru un tā savienojumus, ozonu u.c), kā arī izmantojot dažādu fizikālo faktoru (ultravioletā starojuma) — baktericīdās īpašības. Visbiežāk lietotā ŪDENS DEZINFEKCIJA metode ir hlorēšana. Hlorēšanai var izmantot hloikajķus, kas satur noteiktu daudzumu (30—-35% ) t.s. aktīvā hlora, kurš ir oksidētājs un baktericīds. ŪDENS DEZINFEKCIJA nevar izmantot hlorkaļķus, kuros aktīvā hlora daudzums mazāks par 20% . Hlorēšanai var lietot arī hloru. Ūdensapgādes stacijās hlorēšanai izmanto speciālus aparātus — hloratorus, kas regulē ūdenim pievienojamā hlora daudzumu. Dezinficējot ūdeni, hlors iedarbojas ne tikai uz mikroorganismiem, bet arī uz organiskām vielām un dažiem sāļiem. Tāpēc, izdarot ŪDENS DEZINFEKCIJA, izvēlas tādu devu aktīvā hlora, kas ūdeni dezinficē, bet neietekmē tā orgarioleptiskās īpašības. Hloru saturošs ŪDENS DEZINFEKCIJA līdz. ir arī pantocīds. ŪDENS DEZINFEKCIJA var izmantot arī ozonu, ko iegūst speciālos aparātos — ozonatoros — un pēc tam laiž cauri ūdenim. Ozons ir stiprāks oksidētājs nekā hlors; tas ne tikai dezinficē ūdeni, bet arī samazina tā krāsainību, novērš nepatīkamu piegaršu un smaku, tāpēc ozonēšanu uzskata par labāko ŪDENS DEZINFEKCIJA metodi. ŪDENS DEZINFEKCIJA lieto arī ultravioleto starojumu, kas neietekmē ūdens organoleptiskās īpašības.