cīpslas maksts iekaisums.

TENDOVAGINĪTS var būt akūts un hronisks. Tas rodas gk. apakšdelma un pēdas apvidū. Cēlonis bieži vien ir ilgstoša traumējošu faktoru iedarbība, piem., ja izdara pārmērīgi biežas, straujas un vienveidīgas kustības vai ja ir fiz. pārslodze; TENDOVAGINĪTS var būt arodslimība mašīnrakstītājām; pēdas apvidū tas var rasties pēc ilgstošas staigāšanas.
TENDOVAGINĪTS var izraisīt arī inf. slimības — bruceloze, reimatisms, tbc. Pēc cīpslas maksts ievainojuma var izveidoties strutains TENDOVAGINĪTS, visbiežāk plaukstas apvidū. TENDOVAGINĪTS raksturīgas sāpes, pietūkums, kustību traucējumi, paaugstināta t. Iekaisumam mazinoties, uz cīpslas maksts iekšējās virsmas dažkārt var rasties nelīdzenumi, kas traucē cīpslas slīdēšanu; izdarot kustības, dzirdama un jūtama krakšķēšana (krepitējošais TENDOVAGINĪTS). Dažreiz cīpslas maksts siena sabiezinās un cīpslas maksts sašaurinās (stenozējošais TENDOVAGINĪTS); biežāk tas novērojams īkšķa apvidū.

Ārstēšana. Ja TENDOVAGINĪTS radījusi pārpūle — miers, cieša nosaitēšana, siltuma_ procedūras, pretsāpju līdzekļi. Ārīgi lieto amonija linimentu, salinimentu, stipru sāpju gadījumā izdara novokaīna blokādi. Ja TENDOVAGINĪTS cēlonis ir inf., ārstē pamatslimību.
Strutainu TENDOVAGINĪTS ārstē ķirurģiski.

Profilakse. Jāizvairās no locītavu pārpūles, kuru var radīt vienveidīgas, straujas kustības, īpaši bez pakāpeniskas pierāšanas. Sporta veidos, kur iespējama īslaicīga pārslodze, piem., svarcelšanā, nosaitē locītavu starp apakšdelmu un plaukstu, kā arī pēdas locītavu.