cilv. pasargāšana no starojuma, kas pārsniedz pieļaujamās devas; parasti šo jēdzienu attiecina uz jonizējošo starojumu.

Aizsardzība pret starojumu izmanto īpašus aizsarglīdzekļus un paņēmienus, kas pasargā organismu no ārēja apstarojuma iedarbības vai radioaktīvo vielu iekļūšanas. Izgatavojot aizsarglīdzekļus, materiālu izvēlas atkarībā no iespējamā starojuma veida un tā enerģijas. Lai pasargātos no apstarojuma ar alfa daļiņām, nedrīkst atrasties tuvāk par 9—11 cm no starojuma avota; no ārējā apstarojuma ar alfa daļiņām pilnīgi pasargā apģērbs un cimdi. Strādājot ar beta daļiņām, visi darbi jāveic speciālos skapjos vai aiz ekrāniem ar atbilstošu sienu biezumu; par aizsargmateriālu var izmantot organisko stiklu. Pret neitronu un protonu starojumu lieto materiālus, kuru sastāvā ir ūdeņradis, piem., ūdens, parafīns, organiskais stikls. Aizsardzībai pret gamma starojumu un rentgenstarojumu lieto materiālus ar lielu blīvumu — svinu, volframu, svina stiklu, betonu, ķieģeļus.

Rentgenkabinetos un radioloģīskajas laboratorijās mērķtiecīgi un prasmīgi izdarot dažādas ārstn. un diagnostiskas procedūras, kā arī ieviešot modernu tehniku (elektronoptiskie pastiprinātāji un rentgentelevīzijas iekārtas), cenšas saīsināt apstarošanas laiku. Personāla un pacientu aizsardzībai lieto blīva materiāla (svins vai materiāli, kas satur svinu, piem., svina stikls, svina gumija) aizsargsienas, aizslietņus, caurskates ekrāna aizsargstiklus, priekšautus, cimdus. Radioaktīvos preparātus pārvieto konteineros; laboratoriju personāls lieto manipulatorus. Radioaktīvajiem atkritumiem paredzētas speciālas izgāztuves. Aizsardzības efektivitāti regulāri pārbauda ar dozimetriskiem mērījumiem.