rentgendiagnostikas metode, ar kuru iegūst izmeklējamā objekta atsevišķu slāņu attēlu. Atšķirībā no rentgenogrammas, kas dod visu rentgenstarojuma ceļā esošo detaļu summāru attēlu, tomogrammā skaidrs ir tikai izraudzītās detaļas attēls. Traucējošo detaļu «izplūšanas» efektu var panākt, ja, izdarot uzņēmumu, 2 no 3 komponentiem (rentgenlampa, uzņemamais objekts, filma) pārvietojas savstarpēji pretējos virzienos; tādā gadījumā skaidri saredzamas ir tikai detaļas, kas izmeklējamā objektā atrodas kustības ass līmenī. Parasti tomogrāfijā izmanto taisnvirziena kustību — rentgenlampa un kasete virzās ķermeņa garenass virzienā, šķērsām tai vai zināmā leņķī pret to; varētu būt arī kustība pa loku, apli, spirāli, sinusoīdu vai vēl sarežģītāka kustība. stratigrāfija bieži kombinē ar citām rentgenoloģiskās izmeklēšanas metodēm (piem., ar kontrastizmeklēšanu). stratigrāfija lieto ļoti plaši — plaušu, balsenes, sirds un asinsvadu, kaulu un locītavu, kā arī citu slimību diagnostikā, it īpaši dziļi lokalizētu dobu orgānu audzēju u.c pārmaiņu konstatēšanai — visur tur, kur ar rentgenogrāfiju nevar gūt vajadzīgo priekšstatu par izmeklējamo objektu. Pēdējos gados izstrādāta jauna izmeklēšanas metode, kuras pamatā ir šķērstomogrāfijas un scintilāciju detektoru sistēmas apvienojums ar elektronisko skaitļotāju. Ierīces konstruktīvās īpatnības dod iespēju īsā laikā bez rentgenkontrastēšanas iegūt blīvuma ziņā maz atšķirīgu orgānu un audu attēlu.