hron. venēriska slimība, ar ko inficējas gk. dzimumceļā (iegūtais luess) vai kas pāriet no mātes uz bērnu grūtniecības laikā (piedzimtais luess).

Ieros. ir mikroorganisms bālā treponērna (Treponema pallidum), kas pieder pie spirohetām. Bālās treponēmas var iekļūt organismā dažādās vietās, kur bojāta āda vai gļotāda (dzimumorgānos, mutes dobumā, konjunktīvā). luess bojā visus orgānus, bet visbiežāk tā pirmās pazīmes parādās ādā un gļotādā. Slimības gaita ir viļņveidīga, ar aktīvākiem periodiem, kad redzams ādas u.c. orgānu bojājums, un latentiem (apslēptiem) periodiem, kad luess konstatējams tikai laboratoriski, izmeklējot slimnieka asinis. Iegūtajam luess ir 3 stadijas:
I stadija — Čūla, t.s. cietais šankrs;
II stadija — izsitumi ādā un gļotādā;
III stadija — sabrūkoši mezgli, t.s. gummas.

I stadija sākas pēc inkubācijas perioda (vidēji 3—4 ned.). Vietā, kur organismā iekļuvušas bālās treponēmas, — parasti uz ārējiem dzimumorgāniem — veidojas virspusēja vai dziļāka koši sarkana čūla, kas parasti it apaļa, bet var būt ovāla vai plaisveidīga, ar bezkrāsainiem izdalījumiem un sacietējumu pamatā (cietais šankrs). Čūla nesāp un neniez, izņemot gadījumus, kad tā iekaist. (Cietais šankrs neveidojas, ja bālās treponēmas iekļūst organismā tieši asinīs, bet pēc kāda laika rodas izsitumi, kas raksturīgi II stadijai.) Apm. pēc ned. palielinās attiecīgās puses cirkšņu limfmezgli, — tie ir blīvi, elastīgi, kustīgi, nesāpīgi. 6 ned. pēc inficēšanās rodas pārmaiņas slimnieka asins olbv-ās. To var konstatēt laboratoriski ar Vasermaņa u.c. seroloģiskām reakcijām (Nelsona tests, imūnfluorescences, imūnadhēzijas reakcija), kas paliek pozitīvas, kamēr vien cilv. slimo ar luess. Inf. izplatās organismā pa limfas ceļiem, un pakāpeniski palielinās cirkšņu, padušu, elkoņu, kakla, zemžokļa limfmezgli.

II stadija sākas 2 mēn. pēc inficēšanās. Izgājušas caur limfas barjeru, bālās treponērnas nokļūst asinīs un tiek iznēsātas pa visu organismu. Rodas daudzveidīgi izsitumi krūšu un vēdera ādā, kas nekādus subjektīvus traucējumus nerada. Lielākas, kopā saplūdušas kārpveida vai plūksnainas papūlas (platās kondilomas) parādās uz dzimumorgāniem un ap anālo atveri. Tās var radīt niezi un sāpes. Izkrīt galvas mati sīkiem perēklīšiem. Kakla un krūšu ādā rodas balti plankumi, kas neizzūd vairākus mēn. Reizēm bojājas nagi. Plankumi un mezgliņi izveidojas arī mutes dobuma gļotādā. Bieži rodas sifilītiska angīna un balss saišu bojājums, kas saistīts ar ilgstošu aizsmakumu. Pakāpeniski 1—l/2 mēn. laikā šīs parādības izzūd, jo organisms izstrādā pretvielas. Iestājas latentais periods bez jebkādām klīniskām slimības pazīmēm, bet slimnieks var inficēt veselos. 4—6 mēn. pēc inficēšanās slimība atkal aktivējas un bojājumi rodas no jauna, tikai to ir mazāk. Pēc ilgāka vai īsāka laika tie atkal pazūd.

Ja slimnieks neārstējas, luess aktīvie un latentie periodi mainās vairākus gadus pēc kārtas, līdz sākas III stadija, kas sākas apm. 3—5 g. pēc saslimšanas. Adā, gļotādā, kaulos un locītavās, iekšējos orgānos un nervu sistēmā rodas iekaisuma perēkļi — gummas (lielāki un mazāki mezgli), kuros notiek audu sabrukšana un veidojas ilgstošas čūlas, kas sadzīstot atstāj rētas. Gummas visbiežāk ir locekļos, galvā un sejā. Izveidojas seglveida deguns ar sabrukušu kaulaino daļu un izceltu mīksto daļu, kā arī atveres cietajās aukslējās starp deguna un mutes dobumu; tās apgrūtina ēšanu un runāšanu. Mēle var sacietēt, sarukt un pilnīgi zaudēt kustības spējas. No iekšējiem orgāniem visbiežāk tiek bojāta aorta, kur rodas aneirisma. Gummu attīstība rada funkcionālas un strukturālas pārmaiņas aknās, nierēs, kuņģī u.c. orgānos. Vēlīnie nervu sistēmas bojājumi izpaužas jušanas un kustību traucējumos, sāpju lēkmēs iekšējos orgānos, nespējā saturēt urīnu un izkārnījumus, personības degradācijā un pilnīgā plānprātībā (↑ progresīvā paralīze). Var rasties redzes un dzirdes traucējumi un pat pilnīgs aklums un kurlums.

Ar piedzimto luess bērns inficējas no slimas mātes grūtniecības laikā, kad bālās treponēmas izkļūst cauri placentai. Neārstētai slimniecei, kam luess ir II stadijā, parasti bērns piedzimst pirms laika, nedzīvs vai dzīvotnespējīgs. Ja sieviete pirms dzemdībām ir ārstējusies, atkarībā no slimības ilguma bērns var piedzimt ar slimības izpausmēm, tomēr dzīvotspējīgs vai arī inficēts, bet bez ārējām slimības izpausmēm. Var piedzimt arī pilnīgi vesels bērns. Agrīnajam piedzimtajam luess (izpaužas līdz 4 g. vecumam) pazīmes ir tādas pašas kā iegūtajam luess II stadijā: izsitumi ādā un gļotādā, ādas sabiezējumi pēdās un plaukstās. Bieži vien rodas sifilītisks plaušu, aknu, liesas u.c. orgānu iekaisums. Nepareizas kaulu attīstības dēļ locekļos bieži rodas lūzumi. Var deformēties galvaskausa paura un pieres daļa, rasties ūdensgalva un smagi psih. traucējumi. Vēlīnajam piedzimtajam luess (attīstās pēc 4 g. vecuma) pazīmes tādas pašas kā iegūtajam luess III stadijā: gummas ādā, kaulos, iekšējos orgānos un nervu sistēmā. Bieži rodas aklums, kurlums, īpatnēja zobu deformācija.

Ārstēšana. luess slimnieki ir uzskaitē ādas, un ven. slimību dispanserā; saliem zāles bez maksas un pēc izveseļošanās atrodas ilgstošā ārsta kontrolē. Jo ilgāks laiks pagājis kopš inficēšanās, jo smagāka ir slimības izpausme un ilgāks laiks nepieciešams tās izārstēšanai. Ja slimnieks nav ārstējies vairākus gadus, pilnīga izveseļošanās bieži vairs nav iespējama.
luess ārstē ar antibiotikām, bismuta preparātiem, joda preparātiem, vit-iem, biostimulatoriem, izmanto arī drudža terapiju, fizioterapiju, ārstēšanos kūrortā. Ļoti svarīgi ir ievērot pareizu dzīves režīmu, kategoriski aizliegti alkoholiski dzērieni. Piedzimto luess var pilnīgi izārstēt, ja bojājumi nav smagi un ārstēšana sākta agri. Vēlīnā piedzimtā luess formas grūti padodas vai nemaz nepadodas ārstēšanai.

Profilakse. Jāizvairās no gadījuma dzimumsakariem. Piedzimtā luess profilaksi veic sieviešu konsultācijās. Atkarībā no grūtniecības ilguma izdara abortu vai izraisa priekšlaicīgas dzemdības, lai neļautu piedzimt luess izkropļotam bērnam.