profilaktiski pasākumi, lai novērstu dzimumorgānu slimības, kā arī saslimšanu ar venēriskām slimībām; tai ir svarīga nozīme dažādu dzimumfunkcijas traucējumu novēršanā. DZIMUMDZĪVES HIGIĒNA iemaņu ieaudzināšana cieši saistīta ar dzimumaudzināšanu. Dažas DZIMUMDZĪVES HIGIĒNA iemaņas apgūstamas jau bērnībā. Abu dzimumu pārstāvjiem jāpievērš uzmanība ikdienā lietojamās apakšveļas pareizai izvēlei. Ikdienā jāvalkā kokvilnas apakšveļa, kas jāmaina vairākas reizes nedēļā. Nav ieteicama sintētiskā auduma apakšveļa. Tā rada pastiprinātu svīšanu, sevišķi ārējo dzimumorgānu apvidū, veicinot vai izraisot dažādas ādas slimības. Paaugstināta t ārējo dzimumorgānu apvidū nelabvēlīgi ietekmē arī spermatozoīdu attīstību sēkliniekos. Aukstā gadalaikā nedrīkst pieļaut dzimumorgānu apsaldēšanu. Obligāta DZIMUMDZĪVES HIGIĒNA prasība ir tīrības ievērošana. Vīriešiem ārējie dzimumorgāni jāapmazgā katru dienu vai ik pārdienas (atkarībā no sviedru izdalīšanās daudzuma) ar istabas t° ūdeni un ziepēm. Dzimumlocekļa galviņu apmazgā bez ziepēm, nosusina ar rupja auduma dvieli. Tāpat jāapmazgājas pēc dzimumakta. Šīm procedūrām ir ne tikai hig., bet arī profilaktiska nozīme: tās pasargā dzimumorgānus no saslimšanas un dažiem dzimumfunkcijas traucējumiem, piem., no sēklas priekšlaicīgas izplūšanas. Sievietes dzimumorgānu anat. un fiziol. īpatnības nosaka atbilstošus hig. paņēmienus (↑ meitenes higiēna; sievietes higiēna). Ārējie dzimumorgāni jāapmazgā 1—2 reizes dienā ar siltu ūdeni un ziepēm, pēc tam tie jāapskalo ar vāju kālija permanganāta šķīdumu. Apmazgāšanās nav ieteicama tieši pirms dzinumakta, jo tā var aizkavēt gļotu izdalīšanos un tādējādi apgrūtināt dzimumakta norisi. Dzimumattiecības ir ļoti sarežģīts psihol. un fiziol. process. Dzimumattiecībās drīkst stāties tikai cilvēki, kas sasnieguši fiz., psih. un sociālo briedumu. Dzimumgatavības periods mūsu klimatiskajā joslā meitenēm sākas 12—14 g. vecumā, bet zēniem — 14—16 g. vecumā. Taču pilnīgs briedums iestājas vēlāk: jaunietēm 18—20 g. vecumā, bet jauniešiem — 20—22 g. vecumā. Dzimumdzīves uzsākšana līdz šim vecumam nav vēlama. Tā fiziski nenobriedušajam organismam ir ne vien kaitīga, bet var radīt arī apstākļus relatīvai psih. un sociālai neizaugsmei: spēcīgās dzimumemocijas kavē pārējās intereses, kas nosaka personības attīstību. Agrīnā dzimumdzīve var radīt arī citus sarežģījumus, kā, piem., nevēlamu grūtniecību, saslimšanu ar venēriskām slimībām. Iespējami arī dzimumfunkcijas traucējumi, psih. traumas u.tml. Dzimumtuvība pieļaujama tikai īstas, abpusējas mīlestības gadījumā laulības ietvaros. Tikai tāda dzimumattiecību forma atbilst sociālistiskās sabiedrības prasībām. PSRS ar likumu noteikts minimālais laulību noslēgšanas vecums — 18 g. Dažās republikās, atsevišķos gadījumos arī LPSR, šī vecuma robeža sievietēm var tikt samazināta līdz 16—17 g. Visoptimālākais vecums ģimenes nodibināšanai vīriešiem ir pēc 25 g. vecuma, bet sievietēm — pēc 18—20 g. Nav ieteicamas laulības, kur gadu starpība starp partneriem ir lielāka par 5—6 g. Vēlams, lai vecāks būtu vīrietis. Laulības dzīvē nepieciešama harmonija savstarpējās attiecībās, arī dzimumattiecībās. Dzimumdzīvē ļoti nozīmīgs ir tās sākotnējais posms, sevišķi pirmais dzimumakts. Tas nedrīkst radīt nevienam no partneriem fiz. vai psih. traumu, tāpēc viņiem pareizi jāizprot pirmā dzimumakta īpatnības un jābūt tam psiholoģiski sagatavotiem; var iepriekš konsultēties ar speciālistu (seksologu). Sieviete pirmā dzimumakta laikā izjūt sāpes, kuru intensitāte atkarīga no viņas psihoemocionālā stāvokļa, jaunavības plēves anat. uzbūves un gk. no vīrieša izturēšanās. Jaunavības plēvei plīstot, iespējama asiņošana, bet tā var arī nebūt. Nākamais dzimumakts nedrīkst notikt agrāk kā pēc 2—3 dienām. Turpmākajā kopdzīvē dzimumaktu biežums katram pārim ir individuāls, vidēji 2—3 reizes nedēļā. Dzimumakta ilgums 2—5 min. Dzimumtuvība nav pieļaujama menstruāciju laikā. Arī grūtniecības periodā jāievēro piesardzība (↑ grūtnieces higiēna). Dzimumdzīvē fiz. bauda un psih. apmierinājums jāgūst abiem partneriem. Nesaskaņas dzimumsfērā bieži pasliktina attiecības līdz pat ģimenes sabrukumam. Saskaņa ģimenes dzīvē iespējama tikai tad, ja partneri savstarpēji pareizi izprot un novērtē dzimumattiecību psih. un fiziol. īpatnībās. Partneru izturēšanās nedrīkst aizskart otra morālās, ētiskās, kauna u.c. jūtas. Partneru darbība nedrīkst pārsniegt t.s. seksuālās pieņemamības diapazonu, kas ir atkarīgs no vīrieša vai sievietes rakstura īpašībām, no iepriekšējās informācijas un pieredzes. Parasti tas kopdzīves laikā paplašinās. Dzimumakta rezultātā var būt apaugļošanās. Ja tā nav vēlama, jālieto (labāk sievietei) pretapaugļošanās līdzekli. Ļoti kaitīga (abiem partneriem) ir dzimumakta pārtraukšana (↑ grūtniecības novēršana). Sievietei, kas dzīvo dzimumdzīvi, vismaz divas reizes gadā jāpārbaudās pie ginekologa (↑ profilaktiskas ginekoloģiskās apskates). Lai nesaslimtu ar venēriskām slimībām, jāizvairās no gadījuma rakstura dzimumattiecībām. Ja dzimumdzīvē rodas kādi traucējumi, jākonsultējas ar ārstu. Alkoholisms negatīvi ietekmē ne tikai dzimumfunkciju, bet arī pēcnācējus.