infekciozi alerģiska slimība, kas saistīta ar saistaudu, gk. sirds un locītavu saistaudu iekaisumu un kam ir hron. gaita ar biežiem recidīviem.

REIMATISMS izcelsmē svarīga nozīme ir streptokokiem, kas normāli kopā ar citiem mikroorganismiem atrodas mutes dobumā, degunā un citur. Novājinātā organismā provocējošu faktoru (saaukstēšanās, vīrusu inf. u.c.) ietekmē streptokoks var izraisīt akūtas inf. (angīna, faringīts, skarlatīna, augšējo elpošanas ceļu katars u.c.) vai hroniskas inf. (bojāti zobi, hronisks mandeļu iekaisums, faringīts, deguna blakusdobumu iekaisums, holecistīts, apendicīts u.c). Streptokoku izdalītās vielas nokļūst citu orgānu saistaudos un bojā tos. Audu iekaisuma un bojājuma dēļ sākas progresējošs autoalerģisks process.

Ar REIMATISMS parasti saslimst bērnībā vai pusaudža gados. Tas agri rada sirdskaites, asinsrites traucējumus, darbaspējas zudumu. Saslimšanu veicina uzturēšanās aukstās, mitrās telpās un caurvējā.

REIMATISMS raksturīga ilgstoša gaita ar paasinājumu un remisiju maiņu. Rudeņos un pavasaros slimība mēdz paasināties, nereti pēc saaukstēšanās, inf., fiz. vai psih. traumas. Parasti 1—2 ned. pēc pārciestas angīnas vai gripas rodas nespēks, nogurums, svīšana, paaugstinās t. Uz ādas, parasti uz apakšstilbiem, var izveidoties mezglainā eritēma.

REIMATISMS raksturīga gredzenveida eritēma, t.i., iesārti plankumi ar gaišiem centriem uz kāju, roku vai vēdera ādas; plankumiem ir tieksme ekscentriski paplašināties. Locītavu apvidū var rasties cieti reimatiskie mezgliņi zirņa lielumā. Biežākā un smagākā REIMATISMS izpausme (80—90% gadījumu) ir reimokardīts. 40 procentiem primāra reimokardīta slimnieku attīstās reimatiskais poliartrīts jeb locītavu REIMATISMS, kas parasti skar lielās locītavas. Locītavas ir uztūkušas, āda virs tām iestiepta, apsārtusi, karsta. Sāpju dēļ kustības locītavās ierobežotas. Iekaisumam vienā locītavā beidzoties, tas sākas citā. Var būt migrējošas sāpes locītavās bez iekaisuma parādībām. Reimatiskais poliartrīts locītavu deformācijas nerada. Reimatisks iekaisums nereti rodas plaušās, pleirā, vēderplēvē, galvas un muguras smadzeņu asinsvados, smadzeņu apvalkos, perifēriskajos nervos, nierēs. Nervu sistēmas REIMATISMS sauc par neiroreimatismu. Atsevišķos gadījumos vai atsevišķos slimības posmos var dominēt dažādu orgānu bojājumu simptomi.

REIMATISMS specifisku laboratorisku izmeklējumu nav; izmeklējumu dati gk. palīdz noteikt šās slimības aktivitātes pakāpi un norisi. REIMATISMS aktīvajā fāzē bieži rodas anēmija, palielinās leikocītu daudzums, paātrinās eritrocītu grimšana, mainās asins seruma bioķīmiskais sastāvs.

Ārstēšana uzsākama iespējami agri. Cilvēkus, kam ir aktīvs REIMATISMS, ārstē slimnīcā. Saslimušajam sākumā jāievēro stingrs gultas režīms. Uzturam jābūt viegli sagremojamam, ar pietiekamu olbv. un vit. (sevišķi C un P vit. daudzumu. Slimības akūtajā periodā ieteicams samazināt uztura enerģētisko vērtību, kā arī vārāmā sāls daudzumu. Sekmīgas ārstēšanas galv. noteikums ir inf. perēkļu (bojātu zobu, strutojošu mandeļu, deguna blakusdobumu iekaisuma u.c.) likvidēšana, kas ārsta uzraudzībā izdarāma slimības sākumā vai pēc akūtā procesa norimšanas.

REIMATISMS ārstēšanā pēc ārsta norādījumiem lieto dažādus medikamentus (acetilsalicilskābi, amidopirīnu, butadionu, prednizolonu, deksametazonu, penicilīnu u.c.)., Bērnus un pusaudžus pēc ārstēšanās slimnīcā sūta uz specializētām sanatorijām. REIMATISMS slimnieku dispanserizē pēc dzīves vai darba vietas. Slimniekam jāsargājas no saaukstēšanās, jāturpina norūdīšanās procedūras, regulāri jāpārbauda un jāārstē zobi un jālikvidē citi inf. perēkļi. Ārsta uzraudzībā slimnieks saņem profilaktiskus ārstēšanas kursus.

Profilaksē liela nozīme ir racionālam dzīves veidam, pareizai darba un atpūtas mijai, organisma norūdīšanai, fizkultūrai un sportam, kā arī pilnvērtīgam uzturam ar ierobežotu ogļhidrātu un pietiekamu vit. daudzumu. Ārsta uzraudzībā rūpīgi jāārstē akūtas saaukstēšanās slimības, gripa, angīna, kā arī jālikvidē inf. perēkļi organismā.