FLEGMONA

Latīņu val.: phlegmone
Grieķu val.: phlegmonē
Skaidrojums: gr. phlegmonē iekaisums

nenorobežots, izplūdis strutojošs zemādas saistaudu iekaisums.

Atšķirībā no abscesa vai empiēmas, kur strutas norobežojas patoloģiskā vai dabiskā dobumā, FLEGMONA gadījumā strutas infiltrējas visos inficētajos audos un iekaisums strauji izplatās arvien plašākos audu apvidos. Parasti FLEGMONA ierosina strutas radoši mikrobi (stafilokoki, streptokoki), atsevišķos gadījumos — anaerobi. Inf. ierosinātāji parasti iekļūst pa sīkiem ievainojumiem — noberzumiem, brūcēm, gk. nelielām, bet dziļām durtām brūcēm. Ievainojuma vietā rodas pietūkums, stipras sāpes un apsārtums, bieži ar zilganu nokrāsu. Inficētie audi uzbriest, kļūst pelēcīgi, no tiem izdalās pelēcīga sula; parasti biezas strutas neveidojas. Inf. dēļ audi iet bojā, un atsevišķās FLEGMONA vietās, audiem sabrūkot, var rasties abscesi. Dažreiz FLEGMONA var radīt sepsi. Ķermeņa paaugstinās (līdz 39° un vairāk), rodas drebuļi, pēc tam svīšana.

Ārstēšanai noteikti jānotiek tikai ārsta uzraudzībā. Slimais loceklis jānovieto miera stāvoklī augstāk par pārējo ķermeni, jāliek spirta vai kāda cita dezinficējoša šķidruma kompreses. Dažreiz nepieciešama ķir. ārstēšana. Plašu FLEGMONA gadījumā lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, vitamīnus. Ja šāda ārstēšana uzsākta laikā, nereti izdodas iekaisuma procesu apturēt un iztikt bez operācijas.

Profilakse. Jebkura ievainojuma ātra un pareiza apdare (pietiekama dezinfekcija, sterils pārsējs). Ar durtiem, kaut arī sīkiem ievainojumiem obligāti jāgriežas pie ārsta vai feldšera.
  • Komentāri: 0 no 0

Pievienot komentāru